Leģenda par Saulespuķi

     Reiz dzīvoja Saule. Viņa bija spoža, karsta un labvēlīga. Saule gozējās savā spožumā un ar īpašu mīļumu skatījās uz zemi. Zeme taču bija tik pievilcīga! Tik pretēja lielajai, spožajai Saulei! Maza, zila un zaļa.

     Saule nolēma sūtīt savus sveicienu zaļajai Zemei. Viņa ielika savās karstajās, baltajās plaukstās mazu zelta sēkliņa, uzpūta savu karsto elpu un… Lūk, mazā sēkliņa traucās cauri izplatījumam, kļūdama pavisam raupja un melna! Tik melna, ka iekrītot pelēcīgajā augsnē, nemaz vairs nebija pamanāma. Saule sveicienam purināja savus zelta matus, ar savām karstajām rokām izsausēja lielās pavasara peļķes un zem kārkliem paslēpušos sniegu. „Audz, sirsniņ, audz…” dungoja Saule.

     Un mazā sēkliņa auga. Drīz vien tā izskatījās pēc zaļa koka! „Kā tad tā…” pikti domāja Saule. „Vai tad mana sēkliņa nemaz man pašai nebūs līdzīga?” Saule noskuma un nelūkojās uz Zemi. Vairs nemeklēja ar savu silto skatienu sēkliņu, kas bija kļuvusi tik līdzīga Zemes zaļajam kokam…

     Saule bija apvainojusies un nu Zemi klāja mākoņi. Lija lietus, bet bērni, piepūtuši peldriņķus, nevarēja vien sagaidīt, kad Saule izdzenās pelēko drūmumu, jo vecāki tik aukstās vasaras dienās nelaida peldēties. Un kas tad tā vispār par vasaru? Bez saules un ūdens šļakstiem!

     Pagāja viena diena, otra, trešā… Sauli māca ziņkārība. „Vai mana sēkliņa, mana zelta sēkliņa, tiešām izaugusi par kaut kādu zaļu zemes koku? Vai nekā nav no manis pašas?” Un Saule pašķīrusi pelēkos mākoņu spilvenus, palūkojas uz Zemi.

     Lūk, lūk, zemes koks… Tomēr, skat, skat! „Koka” galā bija izveidojusies tāda kā liela, apaļa bļoda… „Bļoda’ pagriezās Saules virzienā. Tai apkārt bija koši dzeltenas ziedlapas. Tik silti dzeltenas, kā pati Saule! Sēkliņa bija izaugusi par lielu Saulespuķi! Un tā nenovērsās no Saules. Lūkojās Saulei pretī, sūtot sveicienu no agra rīta līdz tumšam vakaram.

     Un arī Saule priecīgi skatījās uz zemi. Bērni piepūta flamingo, krokodilus un peldriņķus, smiedamies devās uz upi.

     Saule blēdīgi smaidīja. Tikai viņa zināja, ka sēkliņa, ko viņa sūtīja sveicieniem, nav viss parasta, bet zelta enerģijas pilna. Un kad iestāsies rudens – arī viņas mazā sēkliņa, kas nu jau bija liela Saulespuķe, iesēs tūkstošs sēkliņas zemē! Tās paaugsies un turpinās lūkoties uz Sauli. No ikvienas sēkliņas staros siltums un labvēlība, kas ir daudz vērtīgāki par zeltu. Un tikai tam, kurš uzmanīgi vēro dzīvi. Tas, kurš visur – mākonī, kokā, un Saulespuķē pamana brīnumu. Tikai tam pati Saule rokās ieliek neredzamu zelta pavedienu. Un pat tālu aiz mākoņiem Saule vienmēr pazīst savus bērnus un tos sargā.

Saulespuķes noslēpumi

*Saulespuķes ir pieticīgas – tās izaug visparastākā augsnē.

*Saulespuķes seko Saulei, jo tās ir heliotropiskas – to ziedlapas un lapas vienmēr pavada Sauli.

*Saulespuķes ir dāsnas. No tām iegūst ne tikai eļļu. Saulespuķes ir medus augs. No viena hektāra saulespuķēm var iegūt 50 kg medu!

*Saulespuķes ir lielas. No sīkas sēkliņas spēj izaugt puķe garāka par basketbolistu! Pati garākā Saulespuķe sasniedz 9 metrus, bet lielākā zieda diametrs ir 83 cm!

*Saulespuķes ir centīgas, tās attīra gaisu no toksīniem un citām ķimikālijām

*Saulespuķes iedvesmo. Vinsents van Gogs ir viens no pasaulē atzītākajiem māksliniekiem. Lai gan viņa dzīves laikā tika pārdota tikai viena glezna, tomēr viņa uzgleznotā „Vāze ar piecpadsmit saulespuķēm” šobrīd maksā vairāk nekā 75 miljonus dolāru.

*Saulespuķes nekad nav vienas. Vienā Saulespuķē ir vēl tūkstotis puķu! Jo no katras sēkliņas var izaugt Saulespuķe.

     Mūsu skolas simbols ir Saulespuķe. Saulespuķe ir kā pati saule – apaļa, zelta oreolu. Saulespuķe tiecas uz gaismu. Tās zeltainais oreols ietver vairāk nekā tūkstošs sēkliņu. Skolas laiks ir patvēruma laiks. Tiecoties uz gaismu, rūpēs vienam par otru ir iespējams kļūt līdzīgam Saulespuķei. Kas ir gan derīga, gan pazemīga, gan skaista vienlaikus.

Autors: Annas mamma